4 fotogrāfijas. || Aleksandrs Jāņa dēls Šteinbergs. Cesavas pagasts, Šteinbergu dzimta. Dzimis 1891.gada 4.aprīlī (pēc jaunā kalendāra - 16.aprīlī) Lielvircavā. Miris 1965.gadā Rīgā, apglabāts 1. Meža kapos. 22/23 gadu vecumā sāka karot. Bārenis. Spēlēja mandolīnu. Mobilizēja armijā. Zināms, ka bijis gūstā pie vāciešiem. Nosūtīts pie vācu ārsta, jo mācējis vācu valodu. Četras fotogrāfijas: 1) Aleksandrs Šteinbergs formastērpā, pie krēsla; 2) Aleksandrs ar cīņu biedriem. Sēž pirmajā rindā, otrais no kreisās; 3) Aleksandrs ar biedriem, iespējams, ka saņemti gūstā. No labās puses trešais; 4) Gūstā (iespējams, ka nometnē), kreisajā pusē, pie gultas stāv kājās. Atgriezies mājās pēc kara beigām. Mācījās pie maiznieka par konditoru un Latvijas laikā izveidoja savu konditoreju.

Trīs fotogrāfijas: 1) rūpnīcas kolektīvs (Rīgā), trešā rindā pirmais no labās (zemē rūpnīcā veidotie kalumi); 2) kolektīvs, otrā rindā piektais no labās; 3) foto. || Nikolajs Aleksandrs Meirāns, dzimis 1880.gada 19.decembrī, miris 1918.gada 18.novembrī. Nekaroja, bet kara laikā tika aizvests strādāt rūpnīcā Harkovā (Ženijas vīrs, stāstītājas vectēvs). Strādāja rūpnīcā Unions (vēlāk VEF). Metālmākslinieks/kalējs. Sākoties karam, rūpnīcas iekārtas 1915.gadā evakuēja uz Harkovu (Ukrainu). Ar visu ģimeni (sievu un abām meitām) aizbrauca. Bija atbildīgs par visu, kas tika aizvests. Rūpnīca turpināja darboties, bet trūkst ziņu, kas tika ražots. Ģimene esot dzīvojusi labi. Esot bijis liels suns, kas ragavās vilcis bērnus. 1918.gadā jau bija atpakaļ Latvijā, 18.novembrī 38 gadu vecumā mira no spāņu gripas. Sieva palika viena ar meitām, pēckara bada laikos uz ielām tika vārīti milzīgi zupas katli, uz kuriem gāja pēc ēdamā. Pēc atgriešanās no Harkovas atvēra savu darbnīcu. Braucot uz Latviju, vilcienā visi slimoja. Slimos nelaida Latvijā (meita slima ar bakām), tādēļ naktī bēga no vilciena un ar kājām gāja uz Rīgu.

Iespējams, ka Vijas Bārdiņas radinieki (vecaistēvs). Pārējās personas nezināmas.